OSIS
Parastais osis (Fraxinus excelsior L.)
Parastais osis ir vasarzaļš 1.lieluma koks ar spēcīgu sakņu sistēmu, taisnu, slaidu stumbru un pelēku vai brūnganu mizu. Vainags olveidīgs, rupji zarots. Dažkārt sastopami koki ar vairākām galotnēm. Pumpuri pretēji – melni. Lapas nepārī plūksnaini saliktas no 7-11 lapiņām. Lapiņas eliptiski lancetiskas, ar neviemērīgi zobainu malu. Lapas plaukst vēlu un rudenī agri nobirst. Koki sasniedz 40m augstumu, mūža ilgums līdz 350 gadiem. Oša audzes aizņem 1% no Latvijas mežu kopplatības.
Ziedi sīki, viendzimuma vai divdzimuma, zaļgani līdz tumši violeti, sakārtoti skarās uz iepriekšēja gada dzinumiem. Osis zied aprīlī – maijā pirms lapu plaukšanas. Apputeksnē vējš. Sēklas- saplacināti riekstiņi, kurus ietver vienā galā pagarināts lidspārns, ienākas oktobrī un nobirst pakāpeniski.
Osis ir izvēlīgs augsnes ziņā, tas labi aug trūdvielām bagātā, pietiekami mitrā augsnē, kuras sastāvā ir arī kaļķi. Osis ir gaismasprasīgs koks, tomēr jaunie oši līdz 20 gadu vecumam panes apēnojumu. Ošu tīraudzes visbiežāk sastopamas Zemgales līdzenumā. Osis plaši izplatīts arī Ziemeļvidzemes piejūras līdzenumā (Ainažu, Vecsalacas un Burtnieku apkaime), kā arī zemienē starp Vidzemes un Latgales augstienēm. Osis bieži sastopams piemistrojumā citu koku sugu mežaudzēs, visbiežāk egļu, bērzu un apšu un baltalkšņu audzēs. Osim ir raksturīga spēcīga, plaša, sīki sazarojusies sakņu sistēma, kas pilnībā caurauž augsnes virsējās kārtas un izsūc visu pieejamo mitrumu, kā arī barības vielas, tādēļ oša tuvumā citiem kokiem un krūmiem augt grūti. Oši cieš no pavasara vēlajām salnām, bargās ziemās mēdz apsalt. Cieš no dzīvnieku bojājumiem galvenokārt stirnām un aļņiem, kas tiem noplēš mizu un jaunajiem kociņiem nokož galotnes.
Osis nav piemērots dekoratīviem stādījumiem. Maz piemērots arī lauksamniecības zemju apmežošanai. Ja ir vēlēšanās lauksaimniecības zemes apmežot ar osi, tad vispirms kulišu veidā iepriekš jāieaudzē baltalksnis un pēc tam starp šim kulisēm stāda osi.
Osis vairojas ar sēklām un celmu atvasēm. Vecā ošu audzē no sēklām ieaug jaunie kociņi, veidojot paaugu, bet kad lielos kokus nocērt, mazie ēnā augošie, saules gaismā iznīkst. Tādēļ tie pirms kailcirtes jānozāģē („jāatsēdina uz celma”), apmēram 10cm virs zemes, lai snaudošie pumpuri dotu jaunus dzinumus.
Osis ir cietais lapu koks, tā koksne ir cieta un gluda, ļoti elastīga un izturīga. Koksni izmanto mēbeļu rūpniecībā, parketa izgatavošanā, laivu būvē. Osis neder pāļu un stabu izgatavošanai, jo saskarē ar zemi ātri bojājas.
Latvijā oša ciršanas vecums (cirtmets) ir 81 gads.