MELNALKSNIS
Melnalksnis (Alnus glutinosa)
Melnalksnis ir ātraudzīgs 1. lieluma, vasarzaļš koks, ar slaidu, taisnu stumbru un olveida vainagu. Melnalksni ir spēcīga, žuburaina sakņu sistēma. Miza gluda (vecākiem kokiem plēķšņaina), tumši brūna. Lapas spīdīgas, tumšzaļas, (pavasarī lipīgas) to apakšpuse gaišāka, mala nevienādi zobaina, lapas gals ar jomu. Melnalkšņa audzes aizņem 3% no Latvijas mežu kopplatības. Melnalksnis pārsvarā auglīgās, trūdvielām bagātās augsnēs ar tekošu gruntsūdeni- liekņas, dumbrāji, pavasarī un rudenī pārplūstošās platībās upju, ezeru un grāvju krastos. Melnalksnis tīraudzēs aug vietās kur citas koku sugas pārmērīga mitruma dēļ nespēj augt. Nosusinātajos dumbrājos kur augsne nosēžas, celmi paceļas augstu virs zemes. Melnalkšņa saknes nostiprina upju un strautu krastus, pasargājot tos no izskalošanas. Uz saknēm izveidojas gumiņi, kas satur gaisa slāpekli piesaistošas baktērijas. Mistraudzēs visbiežāk aug kopā ar bērzu, apsi, osi un egli. Melnalksnis var sasniegt 30m augstumu un 120 gadu vecumu. Saulmīļu suga, slikti panes apēnojumu. Bargās ziemās var apsalt.
Melnalkšņa vīrišķo ziedu spurdzes cilindriskas, sievišķo ziedu vārpas olveidīgas, rudenī pārkoksnējas un ir līdzīgas maziem čiekuriņiem. Zied martā – aprīlī. Augļi- brūni, neizteikti piecstūraini, saplacināti riekstiņi ar diviem rudimentāriem spārniņiem, kas sāk izbirt oktobrī. Pēc tam arī nokrīt tukšās augļu spurdzes. Sēklas izplata sniega ūdeņi. Līdz 60 gadu vecumam melnalksnis dod celma atvases.
Vecus melnalkšņus bojā stumbra trupe, līdz ar to pazeminot koksnes vērtību.
Koksne vērtīga, viegla, mīksta. Koksni izmanto mēbeļrūpniecībā un finiera ražošanā. Koksne ir sevišķi noderīga pāļiem, slūžām un aku gredzeniem, jo koksne ir izturīga zem ūdens un ilgi netrup. Koksni izmanto arī kā kurināmo.
Latvijā melnalkšņa ciršanas vecums (cirtmets) ir 71 gads.