EGLE
Parastā egle (Picea abies)
Parastā egle ir mūžzaļš 1.lieluma vienmājas skuju koks ar taisnu stumbru un plašu, seklu sakņu sistēmu. Līdz ar to egle nav vēja noturīga. Vainags piramidāls, zari mieturos. Miza jauniem kokiem gluda vēlāk kļūst zvīņaina. Skujas četršķautņainas 1.2-2.5cm garas, tumšzaļas, spīdīgas pie zara piestiprinātas pa 1 ar zaru savieno pamatnīte, kas līdzīga mazam spilventiņam. Pēc 6-8 gadiem skujas nobirst, bet pamatnītnes paliek zaros, padarot tos grumbuļainus. Skujas apgaismotajiem zariem ir tumši zaļās un rombiskas formas, tās sauc par „gaismas” skujām. Apēnotajiem zariem skujas ir bālākas un plakanas formas, tās sauc par „ēnas” skujām. Ja egle, kurai ir tikai „ēnas” skujas pēkšņi tiek labi apgaismota, tā var nokalst, tādēļ no apēnojuma kociņi jāatbrīvo pakāpeniski vairāku gadu garumā.
Egle zied maijā, apputeksnē vējš. Putekšņu ļoti daudz, tiem katram ir 2 lidpūslīši un vējš tos aiznes kilometriem tālu. Putekšņlapas sakopotas dzeltenos mikrostrobilos iepriekšējā gada dzinumu skuju augšējās žāklēs. Sēklaizmetņi tumšvioletos līdz bāli zaļos makrostrobilos, kas pa 1 attīstās iepriekšējā gada dzinumu galā. No makrostrobiliem attīstās iegareni olveidīgi, nokareni čiekuri, kas nogatavojas rudenī. Uz katras sēklzvīņas (čiekurzvīņas) ir 2 spārnainas sēklas, spārns liels. Sēklas izbirst nākamā gada aprīlī – maijā, tās izplata vējš. Čiekuri nokrīt veseli gadu vai pat vēlāk pēc sēklu izbiršanas.
Egle Latvijā ir plaši izplatīta koku suga, egļu audzes aizņem 19% no mežu kopplatības. Egle ir ļoti ražīga koku suga. Egļu audzēs vidējais koku pieaugums ir 8 m3/ha gadā, bet ļoti labās audzēs tas var sasniegt pat 15 m3/ha gadā. Egles var sasniegt 40m augstumu, mūža ilgums ir 300 gadi. Egles aug dažādos augšanas apstākļos gan tīraudzēs, gan mistrotās audzēs ar citām koku sugām. Labi aug viegli skābā podzolētā smilšmāla augsnē, kuras virskārtā uzkrājies skābais trūds. Nabadzīgākās augsnēs egles veido II stāvu. Egles retāk sastopamas Zemgales līdzenumā. Egle nav piemērota pilsētas apstākļiem, jo piesārņotā gaisā tā nīkuļo. Ņemot vērā, ka eglei ir sekla sakņu sistēma tā var ciest no sausuma. Egles aug gan tīraudzēs, gan mistraudzēs ar citām koku sugām. Egle ir piemērots koks neizmantojamo lauksaimniecības zemju apmežošanai. Egle ir vēja nenoturīga, var apsalt pavasara salnās.
Parastajai eglei ir vairākas ekoloģiskās un morfoloģiskās formas. Nodala agri plaukstošās un vēlu plaukstošās egles, laika starpība varbūt līdz 1 mēnesim. Sastop egles ar platu un ar šauru vainagu. Sastopama egle ar īpatnēju zarojumu, šai formai zarojums ir ļoti blīvs un tam ir maz otrās pakāpes zaru, šādas egles mēdz saukt par „čūsku” eglēm. Egli bieži izmanto dekoratīvos stādījumos, kā arī dzīvžogos.
Egli bojā daudzi kukaiņi un to kāpuri. Bīstamākais kaitēklis ir egļu astoņzobu mizgrauzis. Postījumus var nodarīt tauriņi- egļu mūķene un egļu čiekuru tinējs. Lielu ļaunumu sakņu piepes izraisītā sakņu trupe.
Egles koksni izmanto celtniecībā un mēbeļu rūpniecībā. Sevišķi augstu egles koksni vērtē celulozes un papīra rūpniecībā. Pieredzējuši meistari prot atrast tā sauktās „rezonanses” egles ar sevišķi skanīgu koksni ko izmanto mūzikas instrumentu izgatavošanai.
Latvijā egles ciršanas vecums (cirtmets) ir 81 gads.